Ciemgaļu mežābeles performance.

Vairāk
info šeit

FOTO no pasākuma

Ints Folkmanis: VIDEO 

Lūcija Strauta

Plenērs radošā gaisotnē Ciemgaļu mežābeles performance.

   Šā gada 28. maijā Turlavā norisinājās pasākums “Ciemgaļu mežābeles performance”, kurā dalībnieki dižās Ciemgaļu mežābeles pakājē dalījās savā viedoklī par sabiedrības atbildību pret dabas bagātībām. Pasākuma mērķis bija sapulcināt domubiedrus, radošos ļaudis un mežābeles labvēļus, lai popularizētu vienu no brīnumainākajiem kokiem Latvijā – Ciemgaļu mežābeli, radot, piemēram, dzeju, dziesmas, gobelēnus, gleznas, utml. Ciemgaļu mežābele viesus sagaidīja majestātiski, tinusies Annas Dinteres darinātās villainēs, lielā saktā un zarus rotāja Annas īpaši adītie Ciemgaļu mežābeles dūraiņi, kurus dāvanā saņēma pasākuma organizatore Sandra Brantevica.  

 
 Par Ciemgaļu mežābeli informācija atrodama Gunta Eniņa grāmatā „100 dižākie un svētākie”. Mežābeles atlūzušais žuburs (stara) joprojām zaļo un zied. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Šī apstākļa dēļ, pēc Gunta Eniņa domām, senā Ciemgaļu mežābele uzskaitāma arī brīnumkoku sarakstā. Ābeles vecums pārsniedz 300 gadus, un, spītējot vētru postījumiem, mežābele turpina augt – tās nolūzušais zars, pretēji vispārpieņemtajai lietu kārtībai, ir iesakņojies. Ciemgaļu mežābeli 1986. gadā atklāja sikspārņu pētniece Ināra Buša. 1986.gada 18.novembrī Gunta Eniņa vadībā uzmērīja mežābeli, noteica koordinātes un tā tika atzīta par dižāko Baltijā un Baltkrievijā. Šo titulu nesen ābele ir zaudējusi, piekāpjoties igauņu māsai Vīlandē. Šobrīd Ciemgaļu mežābele ir Latvijā ceturtā resnākā (3.51 m).

   Pasākuma iniciatore un organizatore ir Sandra Brantevica, kas ābeli popularizējusi kopš tās atklāšanas brīža Turlavas ciemiņiem. Pateicoties Sandras iniciatīvas un Kuldīgas Domes atbalstam, pagājušajā vasarā mežābeli sakopa arboristi.

   Pasākumā tika piešķirts tituls “Ciemgaļu mežābeles draugs”, ko šogad saņēma zemes īpašniece, kurā aug ābele, - Olga Junkere par teritorijas kopšanu un viesmīlību, jo ābele ir pieejama apskatei jebkurā diennakts stundā. Titulu saņēma arī Geocaching entuziasts Sandris Kuzmickis par mežābeles popularizēšanu. Sandra izveidotā slēpņa dēļ divu gadu laikā mežābeli apmeklējuši vairāk kā 70 interesentu.

   Pasākuma viesi bija Andris Maisiņš no Dabas Aizsardzības pārvaldes, vides speciāliste Dace Jansone no Kuldīgas Domes un Turlavas pagasta pārvaldes vadītājs Mārcis Brantevics. Pasākuma pozitīvo noskaņu radīja folkloras kopa Nārbuļi Alīdas Štromanes vadībā un dzejnieku apvienības Patskanis pārstāves Alise Krone Lauriņa, Santa Sakalovska Pinkule, Astrīda Puķe un Laimdota Vištate Leimante. Alise un Laimdota veltīja īpaši mežābelei radītu dzeju. Īpašus piemiņas suvenīrus sagatavoja keramiķe Inta Mednieca. Viņas veidotos spēka kausus ar mežābeles atveidu viesi saņēma dāvanā. Pasākuma dalībniekiem bija ekskluzīva iespēja baudīt Ciemgaļu mežābeles žāvēto ābolu tēju, kuru bija sarūpējusi Olga Junkere.

   Plenērs „Ciemgaļu mežābeles performance” izskanēja ar domu par tikšanos nākamgad maijā, kad gan organizatoru, gan dalībnieku gūtās emocijas un iespaidi pārvērtīsies jaunās idejās.

LAPA Ciemgaļu mežābele draugiem.lv un facebook.com

2015. gada 28. Maijs

                                                                            Lūcija Strauta.

Plenērā “Ciemgaļu mežābeles performance”

Mežābele un vēsture.

   Pirms vairāk kā 300 gadiem Kurzemes hercogistē tās valdnieks- talantīgais un ambiciozais politiķis hercogs Jēkabs - cieta no neārstējamas slimības. Pat viņa muižas pārvaldnieka apsūdzēšana valdnieka noburšanā un sadedzināšana sārtā neatdeva hercogam Jēkabam veselību. Jaungada dienā Mītavas pilsētā hercogs Jēkabs beidza savu dzīvi un valdīšanu, atstājot aiz sevis jau norietā esošu valsti, kas pusgadsimtā bija kļuvusi moderna un ekonomiski attīstīta – tā lepojās ar plašo manufaktūru klāstu. Kurzemes hercogistē vietā, ko dēvēja par Turlavu, atradās viena no lielākajām dzelzs manufaktūrām, kas izgatavoja lielgabalus. Laikā, kad Kurzemes hercogiste vēl bija varena, tās nomalē Turlavā zemē iekrita ābeles sēkla. 

   Nelielā sēkla bija izlauzusies virszemē un stiepās pretī saulei, kad Latvijā sāka plosīties Lielā Mēra epidēmija, kas tādās Kurzemes draudzēs kā Ēdole, Alsunga, Skrunda, Saldus izdzēsa visu cilvēku dzīvības.

    Augusi simts gadus, zeme, kurā ābele dzina saknes, mainīja nosaukumu, kļūstot par Kurzemes guberņu. Simtgadīgais koks nu ietilpa Krievijas Impērijā. Drīz vien daļu guberņas ieņēma viens no Napoleona maršaliem. Šis karš atnāca arī ar baumām par dzimtbūšanas atcelšanu. Kaut pastāvēja tādi izņēmumi kā brīvciemi, kur zemniekiem nebija jāpilda klaušas un citi pienākumi pret muižkungu, pārējā guberņā latvieši baudīja verdzības sājo garšu. Laiks gāja, un humānās idejas gāja līdzi – tās attīstījās līdz uzskatam, ka visi cilvēki ir radīti brīvi. Tomēr guberņā, kurā no sēklas jau bija izveidojusies simtgadīga ābele, tauta, kas šeit mita teju 4 gadu tūkstošus, mācījās skolās, kurās bija jārunā krieviski. Ierēdniecība runāja krieviski. Bet tā nebija valoda, kurā runāja tauta, kura bija devusi nosaukumi šai zemei – Kurzemei. Tāpat kā mazajai sēklai ir instinkts izaugt dižā kokā, arī mazajai baltu tautai bija instinkts tapt dižākai caur savu galveno vērtību – valodu -, aizsākot kustību, kurā latviešu jaunā inteliģence atteicās būt vāciski vai krieviski. Tā pagāja vesels gadsimts. Gadsimts, kurā pasaule piedzīvoja izmaiņas, ko ienesa jaunie izgudrojumi - telefons, tvaika dzinējs, elektrība un fotogrāfija. Divsimtgadīgas ābeles mūžam nomaļā mežā paralēli ritēja mazas tautas dzīve, kuras liecības saglabājušās agrīnajā latviešu literatūrā – Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”, Pumpura eposā „Lāčplēsis”, un Jaunās strāvas dzejnieku poētikā. Galu galā tas vainagojās ar visas tautas daiļrades apzināšanu –  vairāk kā 250 tūkstošu tautasdziesmu apkopošanu.

   Nākamais gadsimts iesākās vētraini – ar 5. gada revolūciju, Pasaules karu un valsts dibināšanu, un Brīvības cīņām. Valsts, kurā ābeles mūžs sniedzās uz trīs gadu simtu pusi, strauji mainījās – te parādījās tādas lietas kā dzelzceļš, jūgendstils, latviešu operteātris un Kārlis Ulmanis. Gadsimts vēl nebija ticis pusē, kad vēsture koķeti apmeta loku, un Latvijā iesoļoja krievu armija. Vēl viens pasaules karš, kas noritēja paralēli vietsēža koka rāmajai augšanai. Un augusi ābele bija tik dikti, ka pat 1986. gadā to nodēvēja par dižāko Baltijas mežābeli. Tāds koks bija pelnījis vārdu. Latviešu zemnieki savus uzvārdus ieguva 19. gs., bet mežābele pie savējā – Ciemgaļu mežābele – tika ar gadsimta novēlošanos reizē ar titula iegūšanu. Neļaujot šim gadsimtam pat paspēt beigties, vēsture atkal apmeta loku, un ābeles zemē atgriezās latviska politika. Mainoties valstiskajām iekārtām, varbūt kāds politiķis bija zaudējis savu dižumu, bet ne Ciemgaļu mežābele. 

   Koks savu augšanu turpināja arī mainoties tūkstošgadēm. Jaunais mileniums iesākās ar skarbām un nesaudzīgām vētrām, kas nežēloja ābeles vainagu. Tomēr 300 gadīgā ābele bija zemē izdzinusi tik spēcīgas saknes, ka tās neļāva pārstāt dzīt jaunas lapas. 

   Cilvēka un tautas vēsture izklāstāma simtos lappušu – kā tās uzbrukušas, kā aizstāvējušās, kurš zaudējis, kurš uzvarējis, bet, ko ir izdarījis viens koks trīs gadu simtos?

 It kā tā mierīgi un nekustīgi tiecies pretī saulei, no mazas sēkliņas pārtopot dižā kokā.